Jaungada uguņošana un tās vēsture

By | 19.02.2015

Jaunā gada sagaidīšana mums asociējas ar izrotātu eglīti, svētku galdu, jautru kompāniju un noteikti ar krāšņu svētku uguņošanu! Tā ir fantastiska prieka un līksmes sajūta, kura svinīgi pārņem sirdi, visu ķermeni un tu saproti – Jaunais gads ir klāt! Klāt jaunas apņemšanās, jaunas ieceres un jauni mērķi! Dārd svētku uguņošana, debesīs uzsprāgst miljoniem spilgtu gaismu: lodes, ziedi, zvaigznes krīt un lido virsū cilvēkiem, kuri noskatās šo fantastisko skatu. Mēs esam svētku sajūtas un jauno apņemšos izpildīšanas pārņemti. Mēs ticam un ceram!

Jā, uguņošanu var uzskatīt par vienu no spilgtākajiem pasaules izgudrojumiem. Tā neapgrieza pasauli kājām gaisā, bet padarīja to skaistāku. Tik tiešām, uguņošana ir lieliska glezna, kuru ir radījis cilvēks pats ar savām rokām.

Daudzām senajām tautām uguns ir bijusi cieņā, tā tika izmantota svētkos. Iesākumā svētku uguņošanas bija ļoti primitīvas: kūra ugunskurus, izmantoja mazas uguntiņas , lai radītu līdzīgas iluminācijas. Senajā Grieķijā un Romā bija svētki Lampadario, kuros cildināja Dievieti Minervu un Dievu Vulkānu. Šajos svētkos obligāti bija jāpasakās Dievam, kurš dāvāja cilvēcei uguni, Prometejam. Tāpēc šajos svētkos Grieķijas un Romas iedzīvotāji sadedzināja ļoti lielu daudzumu gaismas ķermeņu un cerēja uz Dievu žēlastību. Līdzīgi svētku bija arī Ēģiptē.

Senā Ķīna – uguņošanas dzimtene. Zinātnieki uzskata, ka tieši Hana dinastijas ķīnieši (206. – 220. gs. p. m. e.)pirmie ieraudzīja bambusa dīvainās īpašības: aizdedzināts, tas sāka sprakšķēt un tad skaļi uzsprāga. Šāds sprādziens biedējoši iedarbojās uz māņticīgajam ķīniešiem, tāpēc tie to nolēma lietot aizsardzībai pret tumšajiem spēkiem: tika uzskatīts, ka ļaunie gari baidās no skaļām skaņām , tātad, tādā veidā tos var aizbaidīt projām… Tā degošais bambuss kļuva par neatņemamu Ķīnas notikumu: kāzu, bēru, reliģiozo rituālu sastāvdaļu.

Degošais bambuss bija mūsdienu uguņošanas priekštecis, kurš varēja sākt pilnvērtīgi attīstīties ar šaujampulvera attīstību. Ķīnas kultūrā ir vairākas leģendas, kuras ir saistītas ar uguņošanu. Viena no tām stāsta, ka šaujamais pulveris tika izgudrots pavisam nejauši. Viens no Ķīnas armijas pavāriem, kurš kopā bija sajaucis salpetri, sēru un kokogles, nejauši maisījumu iemeta ugunī. Uguns liesmas nokrāsojās košās krāsās, kuras, kā brīnums, nenobiedēja pavāru, bet izraisīja viņā interesi un viņš sāka eksperimentēt: sapildīja maisījumu bambusā un aizdedzināja to. Sprādziens bija biedējošs. Tieši šis, trīs sastāvdaļu maisījums, kā vēsta leģenda, kļuva par pamatu pirmajai uguņošanai.

Leģenda lai paliek leģenda, bet Ķīnas alķīmiķu varenais izgudrojums ir licis pamatu mūsdienu uguņošanai. Jaunā maisījuma rašanās atvēra durvis jauniem eksperimentiem. Un novatori steidzās to izmantot. Mēs varam tikai iedomāties, kāds milzīgs un iespaidīgs spēks bija sprādzienu eksperimentiem. Šaujamā pulvera īpašības tika pienācīgi novērtētas un eksperimenti varēja turpināties.